Kā Raiņa luga “Zelta zirgs” paplašināja latviešu teātra valodu

Raiņa luga “Zelta zirgs” rāda, kā rakstnieks folkloras tēlus un pasakas motīvus pārvērta par plašāku stāstu par cilvēka izaugsmi un sabiedrības pārmaiņām. Rainis jeb Jānis Pliekšāns (1865–1929) ar dzeju un dramaturģiju palīdzēja veidot latviešu literārās valodas un skatuves kultūras izteiksmes iespējas.

No Jāņa Pliekšāna līdz Rainim

Jānis Pliekšāns dzimis 1865. gada 11. septembrī un miris 1929. gada 12. septembrī. Rainis bija viņa literārais vārds. Dzejnieks, dramaturgs un sabiedriski nozīmīga kultūras personība dzīvoja laikā, kad latviešu rakstniecība un profesionālais teātris nostiprinājās kā nacionālās kultūras telpas daļa.

Rainis rakstīja dzeju, lugas un citus literārus darbus. Viņa radošā dzīve bija saistīta arī ar Aspaziju — dzejnieci un dramaturģi, kuras darbi un attiecības ar Raini pieder pie būtiskām Latvijas literatūras vēstures tēmām. Abu autoru ieguldījumu ir vērts skatīt katru atsevišķi, vienlaikus atceroties, ka viņi darbojās kopīgā laikmeta kultūras vidē.

Šis biogrāfiskais ietvars palīdz uztvert Raini ne tikai kā skolā apgūstamu autoru. Viņa darbi tapa periodā, kad literārā valoda un teātris kļuva par līdzekļiem, ar kuriem latviešu kultūra varēja veidot savu publisko izteiksmi. Tāpēc, lasot konkrētu lugu, nozīme ir gan tās sižetam, gan tam, kādā valodā un formā šis sižets tiek izstāstīts.

“Zelta zirgs” folkloru pārvērš drāmā

“Zelta zirgs” ir piemērota ieeja Raiņa dramaturģijā, jo lugā izmantots pasakas un folkloras motīvs. Pazīstamais stāsta pamats ļauj pievērst uzmanību tam, ko dara dramatiskā forma: tēli iegūst balsi, izvēles kļūst par darbību, bet atsevišķs piedzīvojums var iegūt plašāku simbolisku nozīmi.

Tā ir viena no Raiņa dramaturģijai raksturīgajām iespējām — savienot konkrētu, skatītājam saprotamu notikumu ar idejām par cilvēka gribu, pārmaiņām un nākotni. Luga tādēļ nav tikai pasakas pārstāsts. Uz skatuves folkloras materiāls kļūst par līdzekli, ar ko runāt par indivīdu un sabiedrību.

Šeit svarīga ir atšķirība starp stāsta izejmateriālu un tā skatuves risinājumu. Folkloras motīvs sniedz atpazīstamu pamatu, bet dramaturģija to pārveido dialogā, konfliktā un darbībā. Lasītājs var sekot, kā tēli rīkojas un izvēlas; skatītājam šīs izvēles kļūst redzamas un dzirdamas izrādes laikā. Tas palīdz saprast, kā viens un tas pats motīvs var kalpot plašākai sarunai par cilvēka un sabiedrības pārmaiņām.

Šāds piemērs palīdz saprast, kāpēc Raiņa lugas ir nozīmīgas arī ārpus literatūras stundas. Drāma ir rakstīta izrunāšanai un spēlēšanai: valodas ritms, tēlu konflikts un notikumu virzība veido pieredzi, kas rodas gan lasot, gan skatoties izrādi.

Valoda, kas piemērota gan lasīšanai, gan skatuvei

Raiņa dzeja un dramaturģija paplašināja latviešu literārās valodas iespējas. Dzejā nozīmi veido ne tikai izvēlētie vārdi, bet arī to skanējums un ritms; lugā šīs īpašības kļūst īpaši dzirdamas, jo tekstu runā aktieri. Tāpēc Raiņa valodu var vērtēt gan kā literāru veidojumu, gan kā materiālu skatuves darbībai.

Teātrī teksts sasniedz publiku ar balsi, tempu un tēlu savstarpējo attiecību palīdzību. Tādēļ lugas lasīšana un iestudējuma skatīšanās piedāvā atšķirīgus veidus, kā pamanīt vienu un to pašu darbu. Lasot iespējams atgriezties pie vārdiem un to nozīmēm; izrādē teksta iedarbību veido arī tas, kā aktieri to izrunā un kā attīstās notikumi.

Raiņa darbi pieder laikam, kad latviešu kultūra veidoja savas profesionālās institūcijas un plašāku publisko telpu. Nacionālā teātra vēsturē dramaturģija ir svarīga ne vien kā tekstu kopums, bet arī kā repertuārs, kas palīdz noteikt, par ko sabiedrība domā un kādus stāstus tā uzskata par kopīgiem. “Zelta zirgs” ļauj šo saikni ieraudzīt konkrētā darbā: folkloras materiāls kļūst par literāru tekstu, kas paredzēts arī kolektīvai skatuves pieredzei.

Raiņa nozīmi tādēļ nevar reducēt uz vienu citātu vai atsevišķu biogrāfisku faktu. Viņa vietu veido dzejas un drāmas kopums, valodas pārveide, kā arī darbu ilgā klātbūtne Latvijas kultūras atmiņā.

Kāpēc Raini lasa un iestudē arī šodien

Raiņa darbus var lasīt kā sava laikmeta literatūru un vienlaikus uzdot jautājumus, kas nepieder tikai vienam laikam: kā cilvēks mainās, kā sabiedrība iztēlojas nākotni un kā māksla izmanto mantotus stāstus, lai runātu par tagadni. Atbilde katrā lasījumā vai iestudējumā var atšķirties, jo mainās gan skatītāju pieredze, gan teātra valoda.

Ja lasītājs vēlas sākt ar vienu darbu, “Zelta zirgs” piedāvā skaidru ceļu no folkloras motīva uz Raiņa dramaturģijas plašāko nozīmi. Vispirms var pievērsties pasakas motīva pārvērtībai lugā, pēc tam — tam, kā dialogi un tēlu izvēles nes stāsta idejas. Šāda pieeja sasaista darba saturu ar tā formu un palīdz novērtēt, kāpēc luga ir piemērs gan Raiņa rakstniecībai, gan latviešu skatuves kultūrai.

Pēc lugas noder ieskats Nacionālās enciklopēdijas šķirklī par Raini un Latvijas Nacionālā teātra vai Raiņa un Aspazijas muzeja materiālos. Tie ir atbilstoši avoti biogrāfisko faktu un autora darbu vēsturiskā konteksta pārbaudei; šo avotu norāde dod lasītājam iespēju turpināt iepazīšanos ar tēmu, balstoties uz kultūras institūciju informāciju.

Rainis dzimis septembrī, bet 15. oktobris nav ne viņa dzimšanas, ne nāves gadadiena. Datumu precizitāte palīdz nošķirt mūžzaļu kultūras skaidrojumu no kļūdaina gadadienas pieteikuma un ļauj pievērsties būtiskākajam — tam, kā dzeja, dramaturģija un valoda veidojušas latviešu kultūras mantojumu.

Avots: Nacionālā enciklopēdija