21. septembris: miera dienas vēsturiskais konteksts Latvijā

1. septembris ir Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktā Starptautiskā miera diena. Tā nav Latvijas vēsturisko notikumu gadadiena, bet starptautisks datums, kas aicina pievērst uzmanību kara nepieļaušanai, miermīlīgai konfliktu risināšanai un cilvēku drošībai. Latvijas kalendārā šī diena iegūst īpašu nozīmi, jo valsts 20. gadsimta vēsturi veidojuši okupācija, karš, pretošanās, trimda un neatkarības atjaunošana.

Kā ANO izveidoja Starptautisko miera dienu

Starptautiskās miera dienas izpratnei svarīgi nošķirt divus jēdzienus: datuma oficiālo statusu un dažādu valstu pašu vēsturisko pieredzi. 21. septembri par Starptautisko miera dienu ir noteikusi ANO. Tās mērķis ir stiprināt ideju, ka konflikti risināmi ar sarunām un starptautisku sadarbību, nevis ar spēku.

ANO dibināta 1945. gadā, Otrā pasaules kara noslēgumā, kad valstis centās izveidot mehānismus jaunu plašu konfliktu novēršanai. Organizācijas darbā miers nav tikai kara neesamība. Tas ietver arī starptautiskās tiesības, cilvēktiesības, civiliedzīvotāju aizsardzību un iespēju valstīm sadarboties, neraugoties uz politiskām atšķirībām.

1. septembris kļuva par datumu, kas publiskajā telpā ļauj runāt par šiem jautājumiem ārpus atsevišķu karu vai politisku krīžu ziņu cikla. Skolās, muzejos un sabiedriskajās organizācijās to var izmantot kā sākumpunktu sarunai par to, kā rodas konflikti, kā tos iespējams novērst un kāpēc vēsturiskā atmiņa ietekmē mūsdienu drošības izjūtu.

Miera kustības attīstība 20. gadsimtā

Mūsdienu miera kustības būtiski ietekmēja Pirmais un Otrais pasaules karš. Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā nostiprinājās pārliecība, ka ar starptautiskām institūcijām iespējams mazināt jaunu karu risku. Tika izveidota Tautu Savienība, bet tās iespējas novērst agresiju bija ierobežotas.

Pēc Otrā pasaules kara miera ideja tika saistīta ar ANO, starptautiskajām konvencijām un kolektīvās drošības principiem. Aukstā kara laikā sabiedrībā attīstījās arī kodolatbruņošanās, pacifisma un cilvēktiesību kustības. Tās atšķīrās pēc mērķiem un politiskās izcelsmes, tomēr kopīga bija prasība nepieļaut bruņotu konfliktu pāraugšanu plašākā katastrofā.

Latvijas gadījumā šo vēsturi nevar aplūkot atrauti no padomju okupācijas un Otrā pasaules kara sekām. Latvija 20. gadsimtā piedzīvoja neatkarīgas valsts izveidi, autoritāro režīmu, padomju un nacistiskās Vācijas okupāciju, deportācijas, holokaustu, karadarbību un ilgu atrašanos Padomju Savienības sastāvā. Tāpēc miera jēdziens Latvijas kultūras telpā bieži saistās ne tikai ar starptautisku deklarāciju, bet arī ar valsts, ģimenes un kopienas izdzīvošanas pieredzi.

Latvijas pieredze no neatkarības līdz mūsdienām

Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. un 1991. gadā sniedz atšķirīgu piemēru tam, kā politisku mērķi var īstenot ar plašu sabiedrības mobilizāciju un starptautisku atbalstu. Dziesmotās revolūcijas pieredze nav vienkāršojama līdz apgalvojumam, ka visi konflikti risināmi bez riskiem vai pretestības, tomēr tā rāda nevardarbīgas politiskās līdzdalības nozīmi.

Šis piemērs jāaplūko kopā ar 20. gadsimta vardarbības pieredzi. Latvijas vēstures izglītībā miera tēma var palīdzēt skolēniem salīdzināt dažādus procesus: bruņotu okupāciju, pilsonisko pretošanos, trimdas darbu, diplomātisko nepārtrauktību un neatkarības atjaunošanas kustību. Tas ļauj izvairīties no pārāk vispārīga skaidrojuma, kurā “miers” kļūst tikai par abstraktu vēlējumu.

1. gadsimtā Latvijas skatījumu uz mieru ietekmē dalība Eiropas Savienībā un NATO, starptautiskā sadarbība, kiberdrošība, dezinformācija un Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Šajos apstākļos miers nozīmē arī spēju aizsargāt demokrātiskas institūcijas, palīdzēt kara bēgļiem, saglabāt faktos balstītu publisko telpu un izprast starptautisko tiesību nozīmi.

Vienlaikus jāuzsver, ka 21. septembris pats par sevi nav konkrēta Latvijas kara, okupācijas vai neatkarības atjaunošanas gadadiena. Tas ir starptautisks atceres un sarunu datums, kas Latvijas vēstures piemērus ievieto plašākā pasaules kontekstā.

Kā šo datumu izmanto skolās un muzejos

Skolā Starptautisko miera dienu var izmantot, lai savienotu vēstures, sociālo zinību un kultūras izglītības tēmas. Piemēram, skolēni var izveidot laika līniju, kurā iekļauti šādi posmi:

• 1. gads — ANO izveide pēc Otrā pasaules kara;
• 1. gadsimta otrā puse — miera, cilvēktiesību un kodolatbruņošanās kustību attīstība;
• 1990.–1991. gads — Latvijas neatkarības atjaunošanas process;
• 1. gadsimts — starptautiskās drošības, kara un informācijas telpas izaicinājumi;
• 1. septembris — iespēja salīdzināt starptautiskās miera idejas ar Latvijas vēsturisko pieredzi.

Muzejos šo tēmu iespējams skaidrot caur priekšmetiem, fotogrāfijām, liecībām un personiskajiem stāstiem. Latvijas Muzeju biedrība vietnē muzeji.lv apkopo informāciju par Latvijas muzejiem un kultūras mantojuma vidi, tādēļ šī platforma var palīdzēt atrast institūcijas, kuru krājumos aplūkojami kara, okupāciju, pretošanās vai neatkarības atjaunošanas jautājumi.

Svarīgi ir saglabāt vēsturisku precizitāti. Muzeja ekspozīcija par karu nav automātiski veidota kā miera dienas pasākums, un 21. septembra pieminēšana nepadara katru vēsturisku konfliktu vienādu. Datums drīzāk piedāvā kopīgu ietvaru, kurā iespējams sarunāties par cēloņiem, sekām, izvēlēm un cilvēku pieredzi.

Sabiedriskajā telpā šī diena var kļūt par iespēju atcerēties, ka miers nav pašsaprotams stāvoklis. To uztur institūcijas, likumi, diplomātija, izglītība un sabiedrības spēja atpazīt vardarbības normalizēšanu. Latvijas pieredze rāda arī to, ka vēsturiskā atmiņa palīdz saprast, kāpēc drošība, neatkarība un starptautiska sadarbība ir savstarpēji saistītas.

Avots: United Nations