2. septembris: pasaules karš beidzās, Latvijas okupācija ne

Autors: Woodchem redakcija

1945. gada 2. septembrī uz ASV karakuģa USS Missouri Tokijas līcī tika parakstīts Japānas kapitulācijas akts. Šis notikums formāli noslēdza Otrā pasaules kara militāro posmu, taču Latvijai tas neatnesa valstisko brīvību: nacistiskās Vācijas okupāciju jau bija nomainījusi atjaunotā Padomju Savienības okupācija.

Tādēļ 2. septembrim Latvijas vēstures skatījumā ir divējāda nozīme. Tas ir pasaules mēroga kara beigu datums, vienlaikus atgādinot, ka mieram starp lielvarām un mazas valsts neatkarības atjaunošanai var būt pilnīgi atšķirīga hronoloģija.

Uz USS Missouri parakstītais dokuments noslēdza Japānas pretošanos

Uz USS Missouri klāja bija sapulcējušies Japānas un sabiedroto valstu pārstāvji. Japānas valdības vārdā dokumentu parakstīja ārlietu ministrs Mamoru Šigemicu, bet bruņoto spēku virspavēlniecības vārdā — ģenerālis Jošidžiro Umedzu. Sabiedroto vārdā pirmais parakstījās ģenerālis Duglass Makarturs, kurš bija iecelts par sabiedroto spēku augstāko komandieri.

ASV Nacionālā arhīva publicētais kapitulācijas dokuments apliecina gan parakstīšanas datumu, gan vietu. Akts noteica Japānas bezierunu kapitulāciju un pavēli tās spēkiem pārtraukt karadarbību, nolikt ieročus un pakļauties sabiedroto prasībām.

Ceremonija notika pēc tam, kad Japānas valdība augustā bija piekritusi Potsdamas deklarācijas nosacījumiem un imperatora paziņojums par kapitulāciju bija pārraidīts sabiedrībai. Tātad 2. septembris nebija pēkšņs kara pavērsiens, bet jau pieņemtā lēmuma formāls un starptautiski dokumentēts noslēgums.

Trīs datumi, kas palīdz saprast Otrā pasaules kara beigas

Runājot par kara beigām, nereti tiek nosaukts gan 8. maijs, gan 9. maijs, gan 2. septembris. Šie datumi nav savstarpēji aizstājami, jo attiecas uz dažādiem kara noslēguma posmiem.

• 1945. gada 8. maijs — stājās spēkā nacistiskās Vācijas bezierunu kapitulācija, noslēdzot karu Eiropā.
• 1945. gada 9. maijs — Padomju Savienībā Vācijas kapitulācijas spēkā stāšanos atzīmēja pēc Maskavas laika.
• 1945. gada 15. augusts — Japānas imperatora paziņojums darīja zināmu lēmumu pieņemt kapitulācijas nosacījumus.
• 1945. gada 2. septembris — Japānas pārstāvji parakstīja kapitulācijas aktu uz USS Missouri.

Līdz ar to 8. maijs apzīmē kara beigas Eiropā, bet 2. septembris — Otrā pasaules kara militārā konflikta formālo noslēgumu pasaules mērogā. Kapitulācijas akts gan nebija visaptverošs miera līgums: pēckara starptautisko attiecību un miera līgumu sakārtošana turpinājās arī vēlāk.

Kapitulācijas akts mainīja situāciju Āzijā un Klusajā okeānā

Japānas paraksts nozīmēja, ka tās militārās un civilās varas iestādes apņēmās izpildīt sabiedroto pavēles. Japānas kontrolē esošajām vienībām dažādās Āzijas un Klusā okeāna teritorijās bija jābeidz pretošanās, jāatbrīvo karagūstekņi un jānodod ieroči.

Dokuments vienlaikus ievadīja Japānas okupācijas un pēckara pārveides periodu. Tas kļuva par nepārprotamu robežšķirtni valstīm, kuru teritorijās vēl bija atradies Japānas karaspēks, tomēr neizdzēsa kara sekas: miljoniem bojāgājušo, sagrautas pilsētas, pārvietotus cilvēkus un neatrisinātus politiskos konfliktus.

Eiropā tikmēr jau vairākus mēnešus veidojās pēckara kārtība. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu likteņus būtiski ietekmēja Padomju Savienības militārā klātbūtne. Baltijas valstīm šī kārtība nenozīmēja atgriešanos pie pirmskara neatkarības.

Latvijā 1945. gadā viena okupācija nomainīja otru

Latvijas Republiku Padomju Savienība okupēja 1940. gada 17. jūnijā pēc ultimāta un karaspēka ievešanas. Sekojošā Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā notika okupācijas apstākļos un nenozīmēja Latvijas valsts tiesisku izzušanu.

1. gada vasarā Padomju Savienības okupāciju nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija. Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja nacistu teroru, Holokaustu, represijas, piespiedu mobilizāciju un saimniecisko izmantošanu. Kad 1944. un 1945. gadā Latvijas teritorijā atgriezās Sarkanā armija, nacistiskā okupācija beidzās, bet Latvijas suverenitāte netika atjaunota.

Padomju Savienība atjaunoja savu varu, un Latvijā turpinājās represijas, nacionālā pretošanās, iedzīvotāju deportācijas, rusifikācija un politiskās sistēmas pakļaušana Maskavai. Daudzi Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās vai palika Rietumos, jo pamatoti baidījās no atkārtotās padomju varas.

Tāpēc 1945. gadu nav vēsturiski precīzi raksturot kā Latvijas valstisku atbrīvošanu. Tika sakauta nacistiskā Vācija, taču neatkarīga Latvijas valdība neatguva faktisku varu savā teritorijā.

Latvijas neatkarības pārtraukuma hronoloģija

Latvijas pieredzi visprecīzāk raksturo okupāciju secība un valsts tiesiskās nepārtrauktības princips:

• 1. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika.
• 1. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība.
• No 1941. līdz 1944.–1945. gadam Latvijas teritorija atradās nacistiskās Vācijas okupācijā.
• 1944.–1945. gadā lielākajā Latvijas daļā tika atjaunota Padomju Savienības okupācijas vara.
• 1. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
• 1991. gada 21. augustā tika pieņemts konstitucionālais likums, kas nostiprināja pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Vairākas Rietumvalstis padomju aneksiju juridiski neatzina, un Latvijas diplomātiskais dienests turpināja pārstāvēt valsts tiesisko pastāvēšanu ārvalstīs. Tomēr pretruna starp Atlantijas hartas principiem un pēckara politisko realitāti nozīmēja, ka pašnoteikšanās solījumi Latvijai neatnesa tūlītēju neatkarības atjaunošanu. Šis apstāklis bija būtisks 1990.–1991. gadā: Latvija savu valsti nevis dibināja no jauna, bet atjaunoja 1918. gadā proklamētās republikas neatkarību.

Latvijas okupāciju secību un neatkarības atjaunošanas kontekstu dokumentē arī Latvijas Okupācijas muzejs, kura krājumos un ekspozīcijās aplūkoti abu okupācijas režīmu noziegumi un ietekme uz Latvijas sabiedrību.

Kāpēc vārds „atbrīvošana” nav neitrāls

Vēsturiskie termini nosaka, ko sabiedrība pamana un ko atstāj ārpus stāsta. Vārds „atbrīvošana” var precīzi raksturot nacistiskā režīma sakāvi, ja vienlaikus tiek pateikts, ka Latvijā netika atjaunota demokrātiska valsts vara. Bez šā skaidrojuma termins rada maldīgu iespaidu, ka 1945. gadā beidzās arī Latvijas okupācija.

Apzīmējums „padomju reokupācija” parāda režīmu secību: PSRS Latviju bija okupējusi jau 1940. gadā un savu varu atjaunoja pēc nacistiskās Vācijas atkāpšanās. Savukārt jēdziens „kara beigas” jālieto, norādot mērogu — Eiropā tās saistās ar maiju, bet pasaules mērogā ar Japānas kapitulācijas aktu septembrī.

Šāda precizitāte nemazina nacisma sakāves nozīmi. Tā palīdz vienā vēstures stāstā saglabāt abus būtiskos faktus: nacistiskā Vācija tika sakauta, bet Latvija vēl gandrīz pusgadsimtu neieguva iespēju īstenot savu suverenitāti.

2. septembra vieta Latvijas piemiņas kultūrā

Latvijā 2. septembris ļauj skatīt Otro pasaules karu plašāk par Eiropas fronti. Tas atgādina par Japānas kapitulāciju, kara noslēgumu Āzijā un Klusajā okeānā, kā arī par atšķirību starp militāru uzvaru un politisku brīvību.

Latvijas piemiņas kultūrā īpaši svarīgi nošķirt nacisma sagrāvi no padomju varas leģitimēšanas. Upuru pieminēšana un antihitleriskās koalīcijas uzvaras atzīšana nav pretrunā okupācijas fakta nosaukšanai. Tieši precīza hronoloģija ļauj izvairīties no abu totalitāro režīmu pieredzes sapludināšanas.

Tādēļ 1945. gada 2. septembri var saukt par Otrā pasaules kara formālo noslēgumu, bet ne par Latvijas brīvības atgriešanās dienu. Latvijas valstiskās neatkarības faktiskā atjaunošana pienāca tikai 1991. gada augustā — 46 gadus pēc Japānas kapitulācijas.

Avots: ASV Nacionālais arhīvs